Ģeogrāfiskā karte - Rēzekne

Rēzekne ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām Rēzeknes upes ielejā Latgales vidienē. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, pilsētas loma rūpniecībā, kultūras un izglītības jomā nosaka Rēzeknes reģionālo un valstisko nozīmību. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi" — šī nozīme atspoguļota arī pilsētas ģerbonī, kura pamatā ir Latgales kultūrvēsturiskā novada ģerbonis, bet pie tā sirds — vairogs Latvijas valsts karoga krāsās.

Pilsētā 2022. gadā dzīvo 26481 iedzīvotāji. To blīvums uz ir (otra blīvāk apdzīvotā pilsēta Latvijā pēc Rīgas). Pēdējo simts gadu laikā iedzīvotāju skaits pieauga aptuveni 4 reizes, tomēr kopš 1990. gadiem vērojama tendence iedzīvotāju skaitam samazināties. Ja 1990. gadā pilsētā dzīvoja 43,2 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2022. gadā to skaits bija samazinājies vairāk nekā par 16000.

Visticamāk, ka nosaukumu pilsēta ieguvusi no Rēzeknes upes, kuras līkumainais posms ar tās stāvkrastiem Rēzeknes pilskalna apkārtnē bijis apdzīvots kopš aizvēsturiskiem laikiem. Pirms Livonijas krusta kariem šeit atradās latgaļu pilskalns ar nocietinātu koka pili. Pirmo reizi Rēzekne rakstos minēta 1285. gadā, ar nosaukumu "Rossitten", kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla ordeņa cietoksni. 1575. gadā Rēzeknes pils apkārtnē bija 500 iedzīvotāji. Livonijas kara laikā pils tika nopostīta un iedzīvotāji aizvesti gūstā. Pēc kara Rēzekne bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Inflantijas vaivadijas sastāvā. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne nonāca Krievijas Impērijas sastāvā un 1773. gadā tā ieguva apriņķa pilsētas tiesības.

19. gs. strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits. Pēc toreizējās tautas skaitīšanas 1897. gadā Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāji. Šāds pilsētas uzplaukums notika, pateicoties 19. gs. uzbūvētajai Sanktpēterburgas-Varšavas šosejai un Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijai. 20. gs. sākumā tika uzbūvēta arī dzelzceļa līnija Ventspils-Ribinska. Rezultātā Rēzekne kļuva par svarīgu ceļu krustpunktu un pirms pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus. Pirmajos neatkarības gados Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, pateicoties kam Latgale pievienojās pārējai Latvijai. Pēc LSPR valdības spēku atkāpšanās uz Latgali Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz Latgales atbrīvošanas operācijas sākumam 1920. gada janvārī bija Padomju Latvijas valdības pagaidu mītne.

Pēc Pirmā pasaules kara Rēzekne kļuva par Latgales izglītības un kultūras centru. 1939. gadā iedzīvotāju skaits tajā sasniedza tikai 13 tūkstošus, taču pakāpeniski pieauga, galvenokārt pateicoties lielajam iedzīvotāju skaitam un blīvumam Rēzeknes apriņķī (158 183 iedzīvotāji 1938. gadā). Zemes trūkuma dēļ laukos daudzi jaunieši pārcēlās uz dzīvi pilsētā, lai iestātos kādā no Rēzeknes augstskolām. Pilsētā darbojās galvenokārt vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi, kā arī nelieli metālapstrādes, kokrūpniecības un poligrāfiskās rūpniecības uzņēmumi, tomēr galvenā pilsētas loma bija būt par Latgales kultūras, izglītības un garīdzniecības centru. Šajā laikā pilsētā tika uzcelta komercskola, skolotāju institūta jaunā ēka, pasts, pašreizējais kultūras nams (tolaik — tautas pils) otra katoļu baznīca, luterāņu baznīca, vairākas skolas, atklāts jauns dzelzsbetona tilts, viesnīca un citas sabiedriski nozīmīgas ēkas. 1939. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem tika uzcelts Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai" (Māras piemineklis), kas ir kļuvis par pilsētas simbolu.

Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā 1944. gada 6.—7. aprīlī PSRS kara aviācija iznīcināja apmēram 65­% no visām pilsētas ēkām, turklāt īpaši smagus postījumus piedzīvoja dzīvojamie rajoni, tajā skaitā tika sagrautas sabiedriskās ēkas, piemēram, pilsētas valdes ēka, kultūras nams, pasts, skolotāju institūts, slimnīca u.c. Kara postījumos nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas. Tika sagrauti visi tilti pāri Rēzeknes upei.

Pēckara gados kopējais aprēķinātais zaudējums bija 450 miljoni rubļu. Pilsētas atjaunošanas darbos iesaistījās vietējie iedzīvotāji, tika noorganizēts celtniecības kantoris, bet strādnieki, kādreizējie amatnieki un būvnieki tika meklēti pat laukos. Pirmajos pēckara gados no gruvešu paliekām atjaunoja tikai dažas sagrautās ēkas. Jau pilsētas atjaunošanas darbos tika ievests darbaspēks no citām PSRS republikām, kas pēc tam palika uz vietas — jaunajiem Rēzeknes iedzīvotājiem bija nepieciešami dzīvokļi, tādēl nācās celt jaunus daudzdzīvokļu namus. Tikai sešus gadus pēc kara beigām Rīgas — Maskavas dzelzceļa otrā pusē tika izveidotas iekšdedzes dzinēju remonta darbnīcas, kas 1963. gadā tika pārveidotas par Slaukšanas iekārtu rūpnīcu, kurā strādāja vairāk nekā 2000 cilvēki. Netālu no tās 1957. gadā uzcēla tam laikam modernāko piena konservu kombinātu Baltijā. Tas viss radīja apstākļus, ka bija nepieciešams aizvien jauns darbaspēks, kas atkal tika meklēts visā PSRS teritorijā. Savukārt strādniekiem bija nepieciešama dzīvesvieta. Līdz ar to uzcelto rūpnīcu tuvumā cēla jaunus daudzdzīvokļu namus. Tā neilgā laikā otrpus dzelzceļam radās pilnīgi jauns pilsētas rajons, kas tika nosaukts par Ziemeļu rajonu. Lai līdz tam nokļūtu, bija jāšķērso dzelzceļa pārbrauktuve. Lai būtu iespējama jaunu ēku celtniecība, blakus Piena konservu kombinātam sāka ražot dzelzsbetona konstrukcijas, bet pie Ančupānu kalnu karjeriem 1959. gadā tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca. Tādējādi 1960. gados radās visi nosacījumi, lai veiksmīgi uzsāktu piecstāvu silikātķieģeļu daudzdzīvokļu namu būvniecību (pirmās tika celtas 316 un 318 sērijas Hruščovkas), kurām būvmateriāli tika saražoti turpat pilsētā un tās tuvumā. Tā bija centralizēti izplānota "slēpta" pamatnācijas asimilēšana, vispirms radot nosacījumus pēc darbaspēka nepieciešamības, tad to ievedot, tādējādi padarot iedzīvotāju nacionālo sastāvu daudzveidīgāku. Šāda politika tika veikta arī citās LPSR pilsētās, sevišķi lielajās, bet Rēzeknē tā īstenojās visspilgtāk. 1972. gadā aiz Piena konservu kombināta tika uzcelti PSKP XXIV kongresa elektrisko būvinstrumentu ražošanas cehi (vēlāk rūpnīca REBIR), aiz tās uzcēla augstāko Rēzeknes celtni — Labības produktu kombinātu, bet starp abām rūpnīcām pēc neilga laika tapa Iekštelpu transporta elektromotoru rūpnīca. Paralēli rūpnīcu celtniecībai notika arī visplašākā Rēzeknes dzīvojamo namu rajona (Ziemeļu rajons) būvniecība.

1981. gadā Ziemeļu rajonu ar pārējo pilsētu savienoja viadukts. Arī Centra rajonā ap viadukta estakādēm tika uzcelti daudzstāvu namu kvartāli. Rēzekne izveidojās par lielu rūpniecības pilsētu, lielākajās rūpnīcās strādājošo skaits sasniedza 3000.

Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas, PSRS radītie rūpniecības uzņēmumi, nespējot izturēt konkurenci un Krievijas krīzes laikā zaudējot NVS tirgu, tika likvidēti. Iedzīvotāju skaits strauji saruka no 41 tūkstoša 1991. gadā līdz 32 tūkstošiem 2012. gadā. 21. gadsimta sākumā pilsēta sāka saimnieciski atkopties, veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi un ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem tika rekonstruēta vai pilnīgi no jauna izbūvēta infrastruktūra un sabiedriskās ēkas.